lejup pa truša alu
autors: Maša | pievienots: 28.04.2017 - 09:35
lasīts: 51x, Tēmas:

Nekas jau nav mainījies. Es aizvien esmu tā pati mazā meitene stacijā kura gaida. Varbūt vairs ne Tevi,jo es vairs neatceros pat Tavu vārdu un smaržu. Un nemaz negribu zināt. Attāli taustos meklējot,it kā man būtu aizsietas acis un varētu vien nojaust gaismas pieskārienu. Atsien man acis,lūdzu! Atsien man acis,un aizej! Lai es vairs neilgotos un nemeklētu tos tumšos briežus katra pretimnācēja acīs. Lai es nemeklētu īsto smaržu,lai nedusmotos viļoties kārtējā nepareizajā notī. Lai jūra beidzot būtu piepildīta,lai tajā netrūktu neviena viļņa. Izrādās,ka es Tevi nemaz nepazīstu. Nekad neesmu pazinusi,iespējams Tu nekad neesi dzimis priekš manis. Bet es neatceros laiku,kad neesmu meklējusi. Vai esmu atradusi? Jā,īsu brīdi. Tieši tik lai pietiktu laika pagaršot un.... Varbūt tomēr man pat sagādā baudu šī sajūta-tik ļoti ilgoties. Bet varbūt ne. Atkal ir pavasaris un mana elpa atbalsojas tukšajā telpā. Saule spīd greizāk un nepareizāk. Es varu būt kas vien es vēlos. Bet kas es esmu,to Tu nezini. Jo arī Tev es vēl neesmu dzimusi. Tas ir interesantākais šajā stāstā.



Lai pievienotu komentārus, lūdzu autorizējies!
sol_deus 12.05.2017 - 20:14
Tie jau nav lasītāji, bet kasītāji :D

wiii 30.04.2017 - 21:09
Sandi, nu re, vēl viens lasītājs, bet daži te apgalvo ka nav:D

Sandis91 30.04.2017 - 20:57
nerunīgā wii sāka argumentēt. ^_^

wiii 30.04.2017 - 20:51
duoz, arī te ir, nedaudz, bet ir:)

duoz 29.04.2017 - 13:54
Maša, nāc labāk blogot pie mums, mums vismaz lasītāji ir